Tjandzjiņas dzīve

Tjandzjiņa ir viena no četrām Ķīnas pašvaldībām. Kā pašvaldībai Tjandzjiņai ir provinces līmeņa statuss, un tā atrodas tieši centrālās valdības pakļautībā. Tjandzjiņas pilsētas teritorija, kas atrodas pie Haihe upes, ir trešā lielākā pilsēta Ķīnā aiz Šanhajas un Pekinas. Tās ostas, kas atrodas zināmā attālumā, atrodas Bohai līcī Klusajā okeānā. Tjaņdzjiņas pašvaldība robežojas ar Hebei provinci ziemeļos, dienvidos un rietumos; Pekinas pašvaldība atrodas ziemeļrietumos un Bohai līcis austrumos.

Ar tuvāko jūras ostu 80 kilometrus (50 jūdzes) uz dienvidaustrumiem no Pekinas, Tjandzjiņa ir Pekinas vārti uz atklāto jūru, un tā platība ir 11 tūkstoši kvadrātkilometru. Pilsētas ielu ainavas veido 19. un 20. gadsimta Eiropas arhitektūra, kas ir pretstatīta bagātās mūsdienu Ķīnas betona un stikla monolītiem. Cilvēki priecājas par koloniālajām ēkām, kamēr pilsēta ir krasi modernizējusies; tagad ik pēc trim mēnešiem ir jādrukā jauna karte. Tā ir lieliska vieta cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot un mācīties netālu no Pekinas, taču vēlas atrasties tālāk no ceļa.

Tjaņdzjiņas vēsture pēc Ķīnas standartiem ir īsa, tikai aptuveni 600 gadu. Ķīnas Lielā kanāla atvēršana Sui dinastijas laikā pamudināja Tjandzjiņu attīstīties par tirdzniecības centru. Līdz 1404. gadam Tjandzjinu sauca par "Žigu" jeb "taisno ostu". Tajā gadā imperators Yongle pārdēvēja pilsētu par Tiaņdzjiņu, burtiski par Debesu Fordu, lai nozīmētu, ka imperators (debesu dēls) tajā brīdī grieza upi. Un tad Tjandzjinā tika izveidots forts, kas pazīstams kā "Tianjin Wei", kas nozīmē "Tjaņdzjiņas forts".

Tjandzjiņa agrāk bija militārs cietoksnis, un miera laikā kļuva par lauksaimniecības pilsētu. Tādējādi tās militārpersonas kļuva par zemniekiem. Tjaņdzjiņas ekonomika palika lauksaimnieciska vairāk nekā 200 gadus līdz 1860. gadiem, kad pilsēta kļuva par līguma ostu pēc Ķīnas sakāves britu un franču sabiedroto spēkiem. Vēlāk tā attīstīja navigācijas ekonomiku un kļuva par tirdzniecības centru Ķīnas ziemeļos, uz kuru ceļoja tirgotāji no visas valsts. Pēc tam, kad Ķīna sāka atvērties 1970. gadu beigās, Tjandzjiņa ir piedzīvojusi strauju attīstību, lai gan tagad tā atpaliek no citām svarīgām pilsētām, piemēram, Šanhajas, Pekinas un Guandžou.

Tjandzjiņa atrodas no 38o34' līdz 40o15' ziemeļu platuma un no 116o43' līdz 118o04' austrumu garuma Haihes upes lejtecē. Tjandzjiņa atrodas Ķīnas Lielā kanāla ziemeļu galā, kas savienojas ar Huang He un Jandzi upēm. Tā kā Tjaņdzjiņas pilsētas teritorija atrodas pie Haihe upes, tās ostas atrodas Klusā okeāna Bohai līcī. Tjandzjiņas pašvaldība robežojas ar Hebei provinci ziemeļos, dienvidos un rietumos; Pekinas pašvaldība nelielā daļā uz ziemeļrietumiem; un Bohai līci uz austrumiem.

Tjaņdzjiņas pašvaldība, kas aizņem 11 tūkstošus kvadrātkilometru platību, parasti ir līdzena un purvaina piekrastes tuvumā, bet kalnaina tālu ziemeļos, kur Jaņšaņas kalni iet cauri Tjandzjiņas ziemeļu galam. Augstākais punkts Tjaņdziņā ir Jiushanding virsotne uz ziemeļu robežas ar Hebei, 1078 metru augstumā. Galvenie rezervuāri ir Beidagagas ūdenskrātuve galējos dienvidos (Dagang rajonā) un Yuqiao rezervuārs Ji apgabala galējos ziemeļos.

Tjandzjiņa ir rūpniecības, tirdzniecības un finanšu centrs. Tai ir ievērojamas minerālu rezerves, un tajā tiek ražota viena trešdaļa valsts jūras sāls. Tā lepojas ar zemākām zemes, darbaspēka un ekspluatācijas izmaksām nekā Pekina, Šanhaja un Guanduna. Tjandzjiņa jau ir guvusi panākumus savas ekonomiskās un tehnoloģiskās attīstības zonas Tanggu rajona ziemeļaustrumu daļā.

Lauksaimniecības zeme aizņem aptuveni 40% no Tjandzjiņas pašvaldības kopējās platības. Kvieši, rīsi un kukurūza ir vissvarīgākās kultūras. Makšķerēšana ir svarīga piekrastē. Tjandzjiņa ir arī svarīga rūpniecības bāze. Galvenās nozares ir naftas ķīmijas rūpniecība, tekstilrūpniecība, automobiļu ražošana, mehāniskā rūpniecība un metālapstrāde. Tianjin Auto Works saražo 150 000 automašīnu gadā.

Tjandzjinā ir aptuveni 1 miljards tonnu naftas atradnes, un Daganas apgabalā ir svarīgi naftas atradnes. Svarīga ir arī sāls ražošana, jo Changlu Yanqu ir viena no Ķīnas svarīgākajām sāls ražošanas vietām. Ģeotermālā enerģija ir vēl viens Tjandzjiņas resurss. Mangāna un bora atradnes zem Tjandzjiņas bija pirmās, kas tika atrastas Ķīnā.

Dzīvošana Tjandzjinā nodrošina lielisku aizbēgšanu no galvaspilsētas, neejot pārāk tālu. Tomēr arī Ķīnas rūpniecībā bija tāds pats priekšstats; visu smago rūpniecību pārvietošana no galvaspilsētas uz kaimiņu pilsētu ļauj uzņēmumiem uzplaukt bez smagas nodokļu soda. Tāpēc Tjandzjiņa mēdz būt tikpat pārpildīta kā Pekina. No otras puses, valdība ir izvirzījusi mērķi sakopt Tjandzjiņas vidi, nodrošinot vietējiem iedzīvotājiem jaunu svaiga gaisa elpu.